Ksienija Sabčak zapytałasia ŭ Alaksandra Łukašenki pra «sajuznuju dziaržavu»: čamu jon admoviŭsia ad idei abjadnańnia Biełarusi i Rasii?
«Jak minimum pytańnie nie pa adrasie. Što ŭ vas zdaryłasia, što vy zabajalisia? Łukašenku, što jon źniasie šapku Manamacha — schopić i pieraniasie ŭ Minsk? Ci vy padumali, što my zachopim vialikuju Rasiju, uklučym unutr Biełarusi ci dałučym da Biełarusi? Čamu ŭśled za hetym źjaviŭsia «Baćka-1», «Baćka-2», «Baćka-3», kolki ich tam było, ja nivodnaj hetaj pieradačy nie hladzieŭ?»
Pa słovach Łukašenki, Rasija admoviłasia pravodzić refierendum pa pryniaćci ahulnaj kanstytucyi, bo pabajałasia, što asablivaha statusu zapatrabuje Tatarstan. «Na što ja skazaŭ vašamu kiraŭnictvu: heta vašy prablemy. Ja ž vas nie hružu ŭnutranymi prablemami. U nas taksama masa ludziej, jakija zusim heta nie ŭsprymajuć, ale ja tut raźbiarusia».
«Pa fakcie: vy spałochalisia pieradusim Łukašenku. I nie treba chłusić, što heta nie tak», — padsumavaŭ jon.
Kamientary